Pēc Jukolas kauli vēl piemirkuši un stīvi, tāpēc nekāds žiglais sprinteris es šovakar nebūšu. Vaidavā nebija sanācis līdz šim orientēties. Pērn pirmo reizi uzskrēju ''Apkārt Vaidavas ezeram'' skrējienā, ik pa laikam atbraucam uz ezeru peldēties, ir apmeklēti koncerti pludmalē, un Vaidavas keramikā esmu viesojies, tāpēc gluži svešs šis ciematiņš nav. Distances pirmā puse jeb sprinta daļa ļoti patika, bet meža daļa gan pārsteidza sliktā nozīmē. Pirmkāt jau apvidus bija zaļš nevis balts kā kartē zīmēts, un otrkārt - nu nepatīk man, ka punkti tiek slēpti. Ok 16. kp bija bedrē kuru grūti ieraudzīt, bet tāpēc jau nevajag vēl slēpt punktu krūmos. Tas pats ar 21. kp, kamēr praktiski neuzkāp punktam virsū, tikmēr nav iespējams to ieraudzīt. Ja ''pilsētas'' daļā visi punkti bija tik labi ieraugāmi, tad kāpēc mežā punkti jāslēpj!? Bet nu labi, spēles noteikumi visiem vienādi, arī tad ja sūdīga pēcgarša paliek. Kopumā jau bija forši izkustēties 6x īsākā distancē nekā Jukolā veicu.
Šogad Jukolai jau laicīgi noskaņoju sevi 7. etapam jeb Jukolas garākajam etapam. Pavasarī noskrēju pāris garākus skrējienus un pat piedalījos Rīgas un Ropažu rogainingos, lai pierastu skriet kaut ko vairāk par maniem klasiskajiem piecīšiem. Bet bez piecīša jeb parkrun skrējiena neiztiku arī šoreiz pirms Jukolas. Nu jau trešo gadu uz Jukolu dodos individuāli, lai sestdienas rītā noskrietu kādu no somu parkrun skrējieniem, un pēcpusdienā braucu uz Jukolu. Šoreiz izvēlējos Vääksy parkrun netālu no Lahti pilsētas, un tā kā tur ierados jau piektdien, tad izdomāju ar riteni apbraukt apkārt ezeram. Tas ezers gan izrādījās tik liels, ka sanāca neplānoti nobraukt 57 kilometrus, jo brīdī kad aptvēru, ka būs baigi garais brauciens, tad nebija vairs vērts griezties atpakaļ, bija vien jāturpina braukt apkārt. Sestdienas rītā Vääksyn kanava parkrun pirmos 2 kilometrus uzskrēju ātrāk, bet tad nākamos 3 km atmetos, jo mazliet jau jāpietaupās arī Jukolai.
Šogad Jukola izcēlās atkal ar drausmīgiem laikapstākļiem, gandrīz kā pirms 10 gadiem manā pirmajā Jukolā. Lietus kā sāka līt dienā ar dāmu Venlas stafetes startu, tā mitējās vien ap 1 naktī. Pirmo lietusdrēbju kārtu saslapināju sekojot līdzi Venlas stafetei, tad padzīvojos pa mašīnu, jo tas lietus tiešām bija neizturams, un otro drēbju kārtu slapju dabūju uz Jukolas startu, jo episko startu ar 1800 orientieristiem nevarēja laist garām. Burkānciemam šogad 2 komandas! Pirmā komanda ar mērķi varbūt pat ieskriet Top100, bet otrā komanda baudīs katrs savu etapu, cenšoties izvairīties no milzīgām kļūdām. Tātad man 7. etaps.
Lai kādas prognozes mēs vakara sapulcē izteiktu, es pavisam droši nojautu, ka man būs starts ar kopējo startu 9:30, tāpēc varēju mierīgi gulēt līdz 8 rītā. Naktī kad lietus beidzot beidza līt, es beidzot uzbūvēju telti, jo mašīnā jau nekāda gulēšana nav. Kaut arī ļoti saraustīts miegs, no rīta jutos izgulējies. Mazliet paskrēju, sajūtas labas. Apēdu banānu, pāris auzu cepumus un šokolādes batoniņu. Kā arī līdz starta brīdim iztukšoju Mangaļu izotonisko dzērienu. Startā pilnīgs tirgus laukums, no visām 1800 komandām, šķiet 7. etapā startēs kādas 1500 komandas. Tāpēc startā gandrīz tāds pats bars kā 1. etapā, tikai mēs bez lampām, un mums jauks saulains rīts, salīdzinājumā kāds bija nakts etapiem. Startā ātri vien izveidojas sastrēgums, tāpēc var mierīgi apskatīt karti un etapu uz 1. kp. Ar Jāni no Azimuta salīdzinam, ka mums atšķiras 1. kp. Man plāns uz savu punktu skaidrs, vispirms pusetaps gar lenti un tad pāri purvam uz kontūru, pie kuras jābūt punkta akmenim. Visapkārt pilns ar orientieristiem, visi laužamies cauri krūmiem un muļļājamies pa purva dūņām.
Vairāk ejot nekā skrienot, līdz punktam nonāku precīzi. 2. kp arī ar Jāni salīdzinājām, tas vienāds, tāpēc var droši sekot pa priekšu skrienošajiem. Mans vagons gan mazliet ieberzās purvā, kur bija ļoti grūti paskriet. Vajadzēja uzreiz skriet apkārt pa ceļu.
Tas 1. kp farsts neko diži neizkliedēja skrējēju baru, tāpēc pie 2. kp nācās pat stāvēt rindā, lai atzīmētos punktā. 3. kp vienkāršs virziena etaps, arī uz 4. kp kompass galvenais ierocis. Pa labi piefiksēju lielo akmeni un punktā nonākam precīzi. Sāku ievērot, ar kuriem orientieristiem man sakrīt punkti, tāpēc zinu kurā vagonā turēties. 5. kp ļoti vienkāršs un arī 6. kp nekas sarežģīts, tur gan mazliet izvēlējos individuālu variantu starp ceļu un elektrolīniju, bet tāpat punktā nonāku reizē ar savu vagonu. Nākamie 4 etapi ļoti īsi un ļoti tehniskā apvidū, bet tā kā jau iepriekš ievēroju ar kuriem orientieristiem man sakrīt farsti, tad droši sekoju somiem, kuri visu laiku bļaustījās mežā. Viņi salīdzināja kontrolpunktu numurus. Tā kā somu valoda ir līdzīga igauņu valodā (uks, kaks, kolm, nelī, vīz, sits, eitsa), tad nojautu, ka viss sakrīt, mēs virzamies uz maniem punktiem. Uz 11. kp beidzot garais etaps. Mazliet minstinos, kuru variantu izvēlēties. Pa labi būs jāšķērso purvs, kurš droši vien pēc nakts etapiem ir dubļu vanna, bet pa kreisi drošs variants pa ceļu, vienīgi diezgan liels līkums. Paskatos kur dodas lielākā vagona daļa. Skrien pa kreisi. Ok skriesim apkārt pa ceļu. Ja pēc 5. kp galīgi neprasījās padzerties, tad tagad gan jāpadzeras tajā pašā dzirdināšanas punktā. Želeju kaut kā vēl neprasās, kaut gan kabatā līdzi ir 2 želejas un 1 enerģijas batoniņš. Kaut kur pusetpā kājās mazliet parādījās krampji, tāpēc nometu tempu. Daudzi paskrēja garām, bet ja es gribu izdzīvot līdz beigām, tad man jāskrien krietni lēnāk. Tā nu pie 11. kp nonācu pavisam citā vagonā nekā biju pie 10. kp. Šim vagonam ātrums jūtami lēnāks, tāpēc 12. un 13. kp paņēmām visai lēnu, un te sāk parādīties somi, kuri peld pirms punktiem. Ļoti nepārliecinošs virziens punktu rajonā, tāpēc jāsāk pašam kontrolēt, kas notiek kartē.
Dzirdināšanas punktā atkal kārtīgi padzeros un izpētu etapu uz 14. kp. Drošāk ņemt punktu no labās puses no mazās taciņas nekā no kreisās puses no elektrolīnijas. Variantu pa taisno caur purvu pat neapsveru. Noskrienot no ceļa un dodoties tajā akmeņu jūrā, atkal izveidojas komfortabls vagoniņš. Ievēroju divas dāmas un vīru zaļā kreklā, ar kuriem šķiet esmu kopā jau kopš starta. Tad nu iesēžos aiz viņiem un praktiski līdz pat 17. kp kartē vispār neskatos. Virzieni no punktiem man ir vēlamie, tāpēc varu mierīgi sekot līdzi citiem, jo nu jau ir pietiekami liela Jukolas stafešu pieredze un jūtu kur vilciens virzās. Uz 18. kp atkal sanāk vairāk skriet pa ceļu, nu jau jūtams labs sagurums, tāpēc pirms dzirdināšanas punkta izsūcu želeju un pēc tam izdzeru 2 ūdens glāzes. Mazliet biju aizrāvies ar dzeršanu un kartē pārķēru atrašanās vietu. Domāju ka esmu uz ceļa pie nākamā dzirdināšanas punkta, tāpēc pēc dzeršanas uzreiz griezos mežā. Pēc brīža apjuku, kas tā par elektrolīniju priekšā, kur man šķita jau jābūt punktam. Ok, kļūdu sapratu un cauri zaļajam virzījos uz pareizo punkta vietu. Atkal pilns mežs ar somiem. Var redzēt, ka daudzi nesaprot kur atrodas. 19. kp farsts. Arī es pavelkos līdzi nesaprašām. Šodien pirmo reizi pieskrienu pie sveša punkta, skaidrs esmu pa kreisi no sava punkta. Šī paviršība mazliet izsita no ritma, tāpēc uz 20. kp devos ļoti nedroši. Pirms punkta gandrīz pat sāku doties citā virzienā, jo vesels vagons ar 7. etapa numuriem dodas pretējā virzienā. Šoreiz nepavilkos līdzi, turpināju virzīties pareizajā virzienā. Ja jau iepriekš distancē bija ļoti daudz sīko akmeņu zem kājām, tad tagad sākās ļoti akmeņains apvidus. Katrs solis ļoti nedrošs un visu laiku jāskatās kur kāju liec. 21. kp īsais virziena etaps, bet 22. kp etaps gan izskatās visai izaicinošs. Nav īsti kur piesieties, tikai pirms punkta ir divi izcirtumi uz kuriem arī jāmērķē.
Mans vagons arī galīgi izjucis. Kaut kam sekoju, bet jūtu, ka man tas virziens nepatīk. Somi bļaustās "vīz kolm". Man 22. kp ir ar numuru 87, kurš diez vai ir "vīz kolm". Vienā brīdī blakus skrienošai somietei pajautāju, ko nozīmē tas ko te visu laiku bļauj. 43. Ok, man ar šo vagonu nav pa ceļam. Sāku virzīties uz drošā varianta pusi. Augšā ir liels izcirtums ar ceļu, kurus visai drīz ieraugu. Tagad zinu savu atrašanās vietu, tāpēc nav pat jāskrien līdz ceļam, varu pa apvidu virzīties uz tiem mazajiem izcirtumiem un tad no takas punktā iekšā. Atkal satieku jaunkundzi un vīru zaļajā, ar kuriem ik pa laikam satiekamies. Uz 23. kp pieķeram pa priekšu skrienošos, un uz 24. kp pēkšņi atkal ir izveidojies ritīgi liels vagons. Bet nu skats punkta rajonā bija amizants. Viss vagons pajūk un izklīst pa rajonu, neviens nesaprot kur ir punkts. Tādu baru ar apjukušiem orientieristiem vēl nebiju iepriekš redzējis. Man čujs saka, ka esam kaut kur pa augstu no punkta, tāpēc skrienu uz leju. Veiksmīgi nonācu pie lielā akmens, no kura sazīmēju ka tas 24. kp paugurs ir pa labi. Kāda daļa no bara jau bija nonākuši te ātrāk, bet ļoti lielu daļu es aizvilku līdz punktam. Ja uz 25. kp vēl mēģināju lasīt karti, tad uz nākamajiem 3 punktiem atkal praktiski neskatos kartē. Vagons pats velk uz punktiem. Interesants tas 7. etaps, ļoti lielu distances daļu pats vispār neorientējos, tik skrēju līdzi. Distances beigas ļoti vienkāršas. 29. kp lidlauka galā pie Škodas, 30. kp motokrosa trasē uz tramplīna un pēdējais 31. kp pie milzīga akmens.
Ja es būtu emocionālāks, tad droši vien finišētu ar asarām acīs. Skrēju un smaidīju finišā. Saviļņojums milzīgs, jo šis bija viens no maniem orientēšanās sporta sapņiem (Jukolas garākais 7. etaps), kuru beidzot varēju piepildīt. Gandarījums, ka izturēju līdz galam, kaut gan viegli nebija, jo nu es galīgi neesmu garo distanču skrējējs. Noskrieti gandrīz 19 kilometri un mežā pavadītas 2 stundas un 46 minūtes. Atlicis vairs tikai 6. etaps, kuru neesmu skrējis Jukolā, un tad būs pats galvenais mērķis piepildīts - noskrieti visi septiņi Jukolas etapi. Protams, milzīgs paldies Burkānciema komandai, par šo privilēģiju startēt jaudīgākajā orientēšanās pasākumā pasaulē!
Kaut arī ātruma dotības man ir nekādas, man ļoti patīk orientēšanās sprints. Iespējams tas nāk mantojumā no Anglijas laikiem, kur ļoti bieži piedalījos o-sprintos un garajos urban skrējienos jeb city race. Žēl gan, ka Latvijā tie o-sprinti tik reti notiek, bet laikam jau organizatoriski pilsētas sacīksti ir grūtāk noorganizēt nekā mežā. Redzot, cik daudz tiesneši un Ziemeļkurzemes brīvprātīgie Sabilē bija iesaistīti, un cik daudz dažādas saskaņošanas vajadzīgas, skaidrs ka nav vienkārši tādu pasākumu saorganizēt. Par to milzīgs paldies kurzemniekiem! Sabilē pērn noskrēju savu piecīti (izskrien Latvijas pilsētas), tāpēc pilsētu mazliet zinu. Pilsētiņa ļoti maza un kompakta, tāpēc grūti bija iztēloties, kā šeit saplānot interesantas un sarežģītas distances. Bet distanču plānotājam tas izdevās. Pareizajās vietās radot mākslīgās sētas un aizverot orientieristiem galveno pilsētas ielu, tā ka pāri tai tiek tikai konkrētās vietās. Distance bija sanākusi pat ļoti interesanta. Ja pirmie divi kontrolpunkti bija tāda ieskriešanās, tad uz 3. kp nācās pat apstāties. Uzreiz tā ātrumā nevarēju pamanīt, kā nokļūt līdz tam punktam. Lejā gar Abavu šķita, ka ir garāks etaps, tāpēc izvēlējos skriet augšā uz galveno ielu un izmantot abas pārejas. 4. un 5. kp Sabiles centrā kur jau zināmas vārtrūmes. Uz 6. kp sekoju Ģirtam, kuru biju noķēris pa minūti, bet uz 7. kp gan laikam varianta kļūda.
Variants pa leju zem Abavas tilta izskatās, ka tomēr bijis ātrāks, nevis manējais gar galveno ielu un pa pārejām. Nākamie etapi līdz 11. kp tikai skriešana ar minimālu orientēšanos. Pie 8. kp man paskrēja garām Sulev, kuram mēģināju ieķerties astē. Uz 12. kp pret kalnu viņš tomēr aizbēga no manis, un arī Ģirts ar variantu pa kreisi pamanījās aizlaisties. Tāpēc 13. 14. un 15. kp pie baznīcas jāņem pašam, bet uz 16. kp atkal redzeslokā nonāk Brikšņa pārstāvis, kuram gan klāt vairs netieku, jo distances pēdējie 4 kontrolpunkti ļoti vienkārši. Apmēram tādi kā biju iedomājies visu distanci, ja nebūtu galvenā iela aiztaisīta ciet. Ļoti ātra un interesanta distance. Atslēgas punkti bija 3. 7. un 12. kp, ja uz tiem ātri pieņēmi lēmumu, pa kuru variantu skriet, tad distanci varēja veikt labā plūdumā. Man pāris saminstināšanās bija, bet ātrāk par 17 minūtēm es šo distanci nebūtu noskrējis. 9. vieta un 4 minūtes aiz līdera mani ir pilnīgi pieņemamas.
Tā kā startēju viens no pirmajiem, bet karti varēs saņemt atpakaļ tikai pēc pusotras stundas, kad būs visi startējuši, tad ar savām līdzbraucējām devāmies ekskursijā pa Sabili un uz vienīgo restorānu pilsētā, kur ēdienu gaidījām vairāk kā stundu. Interesanti bija pavērot pilsētā citus orientieristus un to cik godprātīgi viņi veic distanci. Redzēju vairākus orientieristus, kuri apzināti vai neapzināti pārkāpa noteikumus (šķērsoja galveno ielu neatļautā vietā). Protams, ka zinu viņus, bet vārdā nesaukšu, tāpēc ar interesi apskatījos rezultātus, kuros diemžēl viņi nav diskvalificēti. Tāpat splitos var atrast dažus labus superātrus etapus, salīdzinot ar tuvākajiem sekotājiem. Tāds nu ir tas o-sprints, kur var iegūt vairākas sekundes negodīgā ceļā. Bet tas jau uz katra paša sirdsapziņas. Galvenais lai katram ir gandarījums par savu sniegumu un veikumu. Fair play jeb spēlē godīgi. Tā kā svētdienas sprinta stafetēs nepiedalos, tad vakarā izskrēju Kandavas piecīti. Stafetēs arī esot gājis ''jautri'' ar noteikumu pārkāpšanu, bet tur laikam distanču plānotājs pārāk sarežģījis distances, ka tik daudz komandas diskvalificētas.
Oliņu mežā nebiju iepriekš skrējis. Ieraugot balto karti, nopriecājos ka būs feins meža sprints pirms Latvijas Čempionāta sprintā Sabilē. Prieki beidzās jau ar pirmajiem soļiem uz 1. kp. Visur kur kartē ir līdzens baltais, tur ir pamatīgi mellenāji. Skrienot līdz ceļgaliem, nokrītot līdz padusēm. Tā kā pa purvu - pāris soļus paskrien, pāris soļo, ātruma nekāda. Ja gribējās sprinta treniņu, tad bija jāskrien apkārt pa takām. Un ja kāds grib salasīt mellenes vasarā, tad šī ir īstā vieta uz kuru doties melleņot. Ja skriešana te apgrūtināta, tad orientēšanās gan te vienkārša, bet tāpat pamanījos uztaisīt pāris kļūdas. Uz 8. kp kopā ar Armandu un Valēriju vagonā aizskrējām pa taku uz nepareizo pauguru, bet 9. kp centos atrast uz paugura deguna, jo kartē tā izskatījās. Aizskrēju vispirms uz augstāko pauguru, tad atgriezos uz zemāko, un tikai pēc tam izdomāju paskatīties leģendās. Punkts ielokā. Aptuveni 2 minūtes zaudētas priedītēs. Sestdienas sprintam esmu gatavs!
Nu šovakar kompass galīgi mani neklausīja. Bija doma pirms Jukolas piešaut roku ar emitu, bet izrādās kompasu vajadzēs kārtīgi piešaut. Kaut arī skrējās smagnēji, jo nezkur biju saķēris puņķus, līdz 3. kp labs kontrolēts skrējiens. Bet turpinājums bija katastrofa. Uz 4. kp novirzījos pa labi, skrienot uz 6. kp, gandrīz nonācu pie 7. kp, savukārt skrienot uz 7. kp, maldījos jau kaut kur 9. kp rajonā, bet uz 8. kp pilnīgi pazudu. Šitā sen nebiju ''burkojis''. Apvidus piesātināts ar dažādām reljefa formām, atlika tik novirzīties no precīzā virziena, kad sāc peldēt kaut kur paralēli, un esošo atrašanās vietu iedomājies par vēlamo. Pēc 9. kp šķita, ka savākšos, bet nekā. Uz 10. kp tik saraustīts virziens uz visām pusēm, ka garajā etapā uz 11. kp bez variantiem, turos cieši pie kompasa un virzos taisni pāri purvam. Distances beigas baudāmākas pa balto mežu, tāpēc skrējienu var beigt uz patīkamākas nots. Bet nu kļūdu limitu esmu izsmēlis krietnam laikam uz priekšu. Dabūju labu spērienu pa pēcpusi, nevar tik pavirši orientēties.
Tāpat kā Rīgas pavasara rogainings, tā arī šis Ropažu rogainings man bija kā lielisks garais treniņš priekš Jukolas garā etapa. Galvenais bija noskriet apmēram 18 kilometrus, jo Jukolā 7. etapa distances garums būs 16 kilometri. Tā kā baigais plānotājs un rēķinātājs rogainingā nekad neesmu bijis, tad vienkārši uzreiz izvēlējos plānot distanci uz dienvidiem no Ropažu centra. Uz rietumiem pāri upei nemaz neskatījos. Galvenais nomērīt 9 kilometrus, lai saprastu cik tālu varu pa stundu aizskriet, un lai tieku arī pēc tam atpakaļ pa stundu. No sākuma bija doma skriet pulksteņrādītāja virzienā, bet izsecināju ka pretējā virzienā tie četrinieki mežā ir punktīgāki. Labāk sākt ar lielajiem punktiem, ja nu beigās jāatmet kāds punkts dēļ kontrollaika. Laiciņš vasarīgi karsts. Pirms starta sadzeros daudz šķidrumu un distancē līdzi ņemšu 2 želejas. Startā manis izvēlētajā virzienā skrien visai liels pulciņš, tad jau varbūt varēs sadarboties. Man plānā pirmais punkts ir 21. kp, bet pa priekšu skrienošais čalītis no ceļa nogriežas uz 10. kp. Ok, paņemšu es arī sākumā šo vieninieku. Diemžēl tā bija kļūda, jo tālāk mūsu ceļi šķīrās. Viņš aizskrēja uz 23. kp, bet man bija jāpieturās pie sava plāna uz 21. kp. Tā nu paliku pilnīgi viens, tik uzreiz pēc 21. kp kāda dāma novēlēja izbaudīt saulaino sestdienu. Grants ceļš uz 34. kp šķita nebeidzami garš un arī pretvējš iepūta labi. Bet neko darīt, kaut kā jau līdz tam mežam jātiek. Skrienot prom no 34. kp, satieku 3 riteņbraucējus un Kristiānu. Tas ir tas pats čalītis ar kuru paņēmu kopā 10. kp. Tātad viņš arī tomēr skrējis šajā virzienā. Uz 44. kp mežā jāšķērso upīte, labi ka pamanīju baļķi un virvi, nebija jāslapina kājas. Pats punkts gan tāds ritīgs orientēšanās punkts eglīšu ielokā. Labi ka saskrējos ar Burkānciema orientieristi Noru ar meitu. Viņas man izcēla šo punktu. Un distances turpinājumu veicām praktiski kopā ar Noru un Tīnu.
Uz 43. kp jāpievar vairāki labi kalniņi, tāpēc temps krītās, un apskrienot apkārt purvam uz 42. kp, ir jau stunda pavadīta distancē. Kaut ko noteikti jāatmet no plānotā, jo biju plānojis pēc stundas būt starp 51. un 50. kp. Atmetu uzreiz 41. kp, jo abi piecinieki obligāti jāpaņem. Skrienot pāri laukam uz Kangaru staciju, noteicu Norai, ka būtu labi ja kādā mājā būtu aka kur ūdeni padzerties. Abas želejas galīgi neremdēja slāpes. Ja līdz 50. kp vēl skrēju pa priekšu mātei un meitai, tad uz 40. kp pa veco sliežu ceļu dāmas pārņēma vadību. Man tas solis palika arvien gausāks. Saule bija piebeigusi. Arī skrienot pa ceļu uz 32. kp, Nora ar Tīnu arvien vairāk un vairāk attālinājās no manis. Un te bija skaidrs, ka šis 32. kp man šodien ir pēdējais. Nav ne laika, ne spēka vairs paņemt vēl kādu punktu, kaut gan 31. un 22. kp ir pa ceļam. Sākās mokpilns gandrīz 4 kilometru garš skrējiens uz finišu. Atkal pretvējš, kurš galīgi neatveldzē to saules cepināšanu. Skrienu kopā ar Jaunsardzes jauniešiem, kuriem arī neizskatās viegli.
2 stundas skriet atklātā saulē bez dzeršanas nav diez ko prātīgi. Uz pāris minūtēm pārgāju tomēr soļos, jo jaudas vispār vairs nebija atlicis. Pamatīgi noplīsu. Un tikai kad tālumā ieraudzīju Ropažu centra mājas, atsāku atkal skriet. Tieši šīs pāris minūtes, kuras soļoju, pietrūka, lai iekļautos kontrollaikā. Bet ja nebūtu to brīdi pasoļojis, diez vai spētu normāli aizskriet līdz finišam. Finišā uzreiz izrāvu 2 ūdens pudeles un vēl ilgi nevarēju atgūties, lai no atpūtas krēsla pārvietotos uz mašīnu. Tas mans plānojums, protams, nekādus baigos punktus nesalasīja, tāpēc tikai 11. vieta. Diezgan daudz kilometrus noskrēju pa tukšo bez punktiem, bet tas nekas, jo bija vērtīgs garais treniņš, kuru tāpat vien šādā karstumā nebūtu saņēmies uzskriet kaut kur piemājas mežos.
Jukolā neesmu plānojis piedalīties nakts etapā, bet tā kā viens no Burkānciema Jāņiem apslimis, tad nācās viņu aizvietot Meridiāna nakts stafetē. Nakts distanci sen neesmu skrējis, bet tā kā ir visai liela pieredze šajā orientēšanās disciplīnā, tad vajadzētu būt baudāmam pasākumam. Burkānciems šovakar startē ar divām komandām, tā ka būs arī savstarpējā cīņa. Starts 22:10, kad visai gaišs vēl ārā, un šķiet 1. etaps vismaz pusdistanci noskrēja tādā vieglā krēsliņā. Pie skatītāju punkta gan jau pamatīga tumsa un komandas diezgan izretojušās. Tā kā visām komandām distances vienādas (protams ar farstiem), tad grūti pateikt, kurā vietā mūsu Open120 grupā man Jānis nodod stafeti, bet kopumā kā 8. starp 18 komandām varu doties mežā. Uz 1. kp mērķis lielais ceļš un tad jau sāks orientēties. Pirms sava punkta gan apmeklēju farsta punktu, bet ātri sapratu kur esmu. Uz 2. kp mērķis stigu krustojums un tad jāaploka lielais kalns. Punkts paslēpts eglītēs, tāpēc visai lēni to atrodu un klāt pieskrien divi konkurenti, kuri gan nav tiešie konkurenti. Dāvis no Kusas un Mārtiņš no Meridiāna skrien Open21 grupā, bet tā kā mums distances vienādas, tad droši iesēžos viņiem astē. Ja 1. kp bija farsts, tad nākamie pāris šķiet nebūs. Līdz 5. kp izmantoju priekšā skrienošās lampas, bet uz 6. kp Dāvis aizbēg, bet Mārtiņam virziens izskatās savādāks, tāpēc turu precīzi savu virzienu un punktā nonāku precīzi. Diemžēl 7. kp gan nenonācu precīzi. Pa stigām līdz lielajam ceļam labi, bet pārskrienot pāri ceļam, tumsā pazaudēju stigu blakus punktam, tāpēc nācās izprast reljefa formas lampas gaismā. Skatītāju punktu paņēmu vēsi un Kristapam varēju uzsaukt, ka man vēl bišku un drīz būšu finišā. Kā tad! 9. un 10. kp paņēmu bez problēmām, bet nez no kurienes uzradās atkal divi konkurenti. Mārtiņš pēc savas kļūdas uz 6. kp bija mani panācis, bet Aigars bija te uz 10. kp kļūdījies. Tad nu uz 11. kp devāmies trijatā un uz 12. kp arī paļāvos uz kompanjoniem. Diemžēl 8 minūšu kļūda uz šo priekšpēdējo punktu un Kristaps mani nemaz tik drīz nesagaidīja finišā. Kļūda sākās ar to, ka pa zemu gar nogāzi virzījāmies uz nākamā ieloka pusi, kur izrādījās bija farsta kontrolpunkts un kurš bija Aigaram. Skaidrs kur kartē esam, tāpēc jādodas atpakaļ augstāk kalnā. Ja kartē un leģendās ir norādīta ieplaka, tad loģiski ka meklē ieplaku. Tagad skatoties savu gps ceļu, divas reizes punktam esmu pagājis garām dažu metru attālumā. Kāpēc? Tāpēc ka punkts bija bedrē nevis mikroieplakā, un ja punktam jābūt ieplakā, tad tai bedrei nemaz neej klāt. Pēc maldīšanās pa to nogāzi, sapratu ka jāiet ārā uz ceļa un no pļavas jāmēģina azimutā uziet virsū tam punktam. Ar ceturto piegājienu trāpīju virsū tai bedrei. Šis nu gan bija negodīgi! Vieniem punkts izteiktā ielokā, bet citiem punkts bedrē, kura kartē attēlota kā ieplaka. Kā pēc tam finišā dzirdēju, ļoti daudziem šī punkta atrašana bija sagādājusi problēmas. Meridiāna Mārtiņš palika joprojām meklējot to punktu, bet es uz 13. kp varēju uzskrieties ar Edgaru no Azimuta, kuram veiksmīgāk bija izdevies atrast to bedri. Kristapam stafeti nodevu 3. vietā un 4 minūtes priekšā otrai Burkānciema komandai. Gaidījām sīvu cīņu pēdējā etapā, jo uz 3. vietu pretendēja vismaz 4 komandas. Diemžēl kļūdas pieļāva gandrīz visi, citam lielākas citam mazākas, un mums finišā 5. vieta. Kopumā jau jauks vakars ar Burkānciema čaļiem, neskatoties pat uz to drausmīgo kļūdu uz 12. kp, bet tur vainu noveļu uz nekorekto karti. Patika atgriezties nakts-o, tā ka ja nu galīgi Jukolā nebūs gribētaju uz nakts etapiem, tad varu jau arī pa nakti, kaut gan mērķēju uz kādu no garajiem rīta etapiem.
Ja man kāds prasītu, kur ir Kaģu karjers, es nezinātu ko atbildēt. Tas ir tas pats Silvas mežs pie Smiltenes, tikai no otras puses. Pirms 20 gadiem te nekāda karjera nebija. Bija parasts tīrums un pļava, kurai bieži vien Azimutos skrējām pāri. Gadi pagājuši un viss mainījies, arī mežs ļoti izmainījies. Dažāda vecuma izcirtumi pa visu karti. Svētdien te skrējām Mazo Balvu, tāpēc gribējās paskatīties, kādas takas/vagas mežā palikušas pēc apmēram 500 orientieristiem. Jau uz 32. kp jāšķērso Abuls, izdevās pa akmeņiem tikt pāri ar sausām kājām. Silvas meža punktus paņēmu bez aizķeršanās, problēmas radās ar purva punktiem. Ja uz 50. kp ātri piekoriģēju virzienu, tad uz 49. kp gan aizpeldēju pa purvu krietni garām punktam. Nācās pat apstulbušam pastāvēt, jo vispār nesapratu kur atrodos. Tālāk sekoja pāris īsie etapi, kuros arī nācās apstāties. Matīsa distanču plānojums salauž smadzenes skrienot. Etapi saplānoti krustām šķērsām, tāpēc jāapstājas, lai saprastu vai vispār skrienu pareizā virzienā. Uz 41. kp beidzot kārtīga Mazās Balvas taka iedzīta! Šis punkts man starp citu bija arī svētdien, bet 43. kp svētdien es skrēju garām, tāpēc abas punktu vietas labi zināmas. Etaps uz 46. kp kārtīga cīņa ar džungļiem, bet uz 44. kp pārmeta pāri kalnam. Distances beigas atkal mazliet pa citu sadzītajām takām. Šosezon pirmo reizi Azimutā, par ko Aldis mani apbalvoja ar Ķelmēnu maizes klaipu.
Mazās Balvas otrā diena bija kā pāršķirstīt bērnības atmiņu kladi. Ļoti jocīgi tā skriet Latvijas Kausa posmu, kad vairāk vai mazāk visas punktu vietas zināmas. Starts Klievezera pludmalē. Šis ir ezers, kurā iemācījos peldēt. Ja vasarā nebiju mājā, tad visticamāk mani varēja satikt pie Klievīša. Galīgi sīki pat peldējām pāri ezeram, bet tā kā spēka nebija pārpeldēt atpakaļ, tad atpakaļ nācās skriet pa purvu, kurš vietām bija kā paklājs virs ezera. 1. kp vecajā motokrosa trasē. No trases pat vēl ir palikušas pāris virāžas mežā, un lai nokļūtu pa taisno pie punkta, jāskrien pāri lielajam tramplīnam. Uz 2. kp skaidrs, ka pa taisno cauri čūskulājam vietējie labprātīgi nedodas, tāpēc uzreiz skrēju ārā uz Jaunās ielas. Bet Zaķu ielas galā mazliet sajuka debespuses, sāku virzīties uz ziemeļiem nevis dienvidiem. Punkts netālu no mūsu karūsiņu dīķa. Ar Jāni un Ivaru cēlāmies 5 no rīta, jo no rītiem vislabāk ķērās zivis. Stādījām rekordus. Ap 10 no rīta atnākot mājā, vienmēr skaitījām kuram kanniņā vairāk zivis. Lielākās zivis salaidām mucā, lai vēlāk atdotu kaķim, bet mazākās Jāņa tētim, kurš pēc tam brauca ķert līdakas ''uz dzīvo''. 3. kp tumšajā mežā. Nekad šis meža nostūris nav paticis. Vai nu tuvējie kapi, vai bomžu būda, vai lielie lapkoki skujkoku mežā, bet kaut kas šajā vietā lika justies neomulīgi. Uz 4. kp mazliet garāks pārskrējiens uz Silvas mežu. Vispirms pa tiltiņu pāri Abulam un cauri vasarnīcu rajonam. Agrāk gan tur bija izgāztuve, kuru vēlāk izlīdzināja un pārvērta par pļavu. Tagad jauks vasarnīcu rajons, kur vairākiem orientieristiem ir vasaras mājas. Neesmu drošs vai ar vienu kāju neiekāpu tur olīvzaļajā, jo aiz pirts viena daļa pļavai bija zīmēta dzeltena un otra olīvzaļa. Pats 4. kp blakus jaunaudzītei, kurā pērnā gada Azimutā ilgi nevarēju atrast vienu no kontrolpunktiem, tāpēc šoreiz locīju apkārt tai vietai.
Skrienot uz 5. un 6. kp varēju atcerēties, cik bieži te esmu staigājis pirms aptuveni 25 gadiem plānojot distances un liekot kontrolpunktus Azimutam, jo ļoti rūpīgi piegāju uzticētajam darbiņam. Man šķiet vienā no Azimuta sezonām 4 vai 5 kārtām biju distanču priekšnieks. Savukārt uz 7. kp jāskrien garām vecajai šautuvei, kur laikam mednieki trenējās šaut. Te varēja salasīt tukšās medību čaulas, kurām gan pielietojuma nekāda nebija un tāpat kaut kur mežā vai upē tika izmētātas. 8. kp pie stādaudzētavas sētas, bet 9. kp pie Sprenīšu avota. Agrāk uz šo vietu nācu brīnīties, kā ūdens caur burbuļojošām smiltīm tek laukā no zemes. Tagad kad sen vairs nedzīvoju Smiltenē, šī vieta ir izveidota kā tūrisma objekts un ļoti daudzi te brauc pēc dzeramā ūdens.
Uz 10. kp garais etaps pāri purvam. Ja vien kāds zinātu, cik daudz stundas esmu pavadījis tajā purvā, un cik daudz bebru dambjus tur izjaucis. Atceros, ka diezgan regulāri ar vecajām kartēm devos tur cīnīties ar bebriem, jo negribējās ka smuks mežs pārvēršas par ezeru. Arī ekspedīcijā gar Abulu ir iets vairākas reizes, jo gribējās atrast to vietu, kur tad sākas upe. Kā redzams kartē, netiku galā ar tiem bebru nedarbiem, tur viss ir pārpurvojies. Tāpēc nebija vēlme tur atgriezties. Atlika izvēlēties kreiso vai labo ceļu variantu. Izvēlējos labo variantu, jo tur praktiski nebija jāorientējas. Beidzot šosezon garajā distancē ir labas sajūtas, nav jācīnās ar vēdera problēmām un arī nav tas smagnējais solis. Protams, te pa ceļu skrienot, gribētos jau 5 min/km tempu nevis 6 min/km kruīzu, bet laikam jau jāsamierinās, ka ātrāks vairs nekļūšu. Cīnoties uz 11. kp, sapratu cik tomēr mežs pa šiem gadiem ir mainījies un šī vieta pat kļuvusi nepazīstama, jo arī 12. kp rajonu vairs īsti neatpazinu, kaut gan arī tajā bedrainajā kalniņā ir veikti bērnības dienu izpētes darbi. Tur agrāk bija mežabrāļu bunkurs. Visvairāk ir žēl par 13. kp rajonu. Mežs ar iespaidīgām reljefa formām ir pārvērsts parastā izcirtumā. Uz 14. kp gar kontūriņu atcerējos, ka šodien tak skrienu garo distanci. Pulkstenis jau rāda stundu, tāpēc var iesūkt želeju, jo pie 15. kp būs ūdens, kaut gan tā īsti nemaz neprasījās. Uz 15. kp kā jau vietējais Drandas upi šķērsoju pa ceļu pāri tiltam. Aiva pie punkta pasniedza ūdens glāzi un noteica, ka tikai vietējie skrien no tās puses, pārējie laužoties kaut kur no upes džungļiem laukā.
Distances beigu daļā sastrādāju pāris dumības, jo uz saguruma fona kļuvu paviršs un ''ai es tak te visu zinu''. Uz 16. kp pilnīgi nevajadzīgi atgriezos uz grants ceļa, kaut gan punkts bija jāņem no otras puses pa mazo taciņu. Bet uz 17. kp apmaldījos pats savā mežā. Pilskalna mežu agrāk tā pārzināju, ka mierīgi ar baltu lapu tur atrastu kontrolpunktus. Jāizvēlas kā aplocīt stāvo Priesterkalnu. Varētu pa kreiso pusi pa stigu, bet tā stiga arī ir visai kalnaina. Tieši tur jaunībā nomaucos ar slēpem un izsitu atslēgas kaulu, un tāpēc uz slēpēm vairs nekāpju. Vislabākais variants izskatās pa labo pusi pa mazo taciņu gar vakardienas 5. kp, tur būs vismazākais kāpums jāpievar. Diemžēl pirms paša punkta pārķēru takas un pazudu. Attapos pie džīzaskraistsuperstār koka skulptūras. Baigā paviršība sanāca, bet labi ka biju noķēris ZuzānSandi, tas iedeva motivāciju pie 18. kp viņu saķert un uz 19. kp gar pilskalnu lidot ar pilnu jaudu.
Finišēt pilskalna pļaviņā Latvijas Kausa posmā, tas bija kā bērnības sapņa piepildīšana. Tāds prieks par Azimuta komandu, par tik labu sacensību noorganizēšanu, un iespēju man atgriezties bērnības takās. Ja vien nu jau pirms vairāk kā 20 gadiem nebūtu pārcēlies uz Angliju, es droši vien būtu daļa no šīs Azimuta komandas, ja ne pat vairāk, jo bija sajūta, ka Aldis vēlas kaut kad nākotnē nodot man savus pienākumus, arvien vairāk iesaistot Azimuta kārtu organizēšanā. Šobrīd esmu valmierietis un pārstāvu Burkānciema komandu, bet Smiltenes mežos vienmēr būs prieks atgriezties un pakavēties atmiņās.
Šo Latvijas Kausa posmu es gaidīju ļoti. Klievezera mežs ir vieta, kur es bērnībā izaugu kā orientierists. Ļoti daudz laika esmu pavadījis gan pie Klievezera, gan pilskalna mežā. Nav tādas vietas, kur šajā mežā es nebūtu bijis. Savulaik arī Azimutam šajā mežā plānoju distances. Tāpēc uzzinot, kur Mazās Balvas 1. dienā būs starts, uzreiz bija skaidrs kāds būs distances plānojums. Pirmie punkti riebīgajā mežiņā aiz pilskalna, tad pāris etapi lielajā reljefā, tad distances vidusdaļa Klievezeram pa ziemeļu pusi, tad kādi etapi karūsiņu dīķa mežā, un tad pāri zaļajam purvam atgriezīsimies uz pilskalnu. Precīzi uzminēju distances plānojumu! Mežs pa 30 gadiem ļoti ir izmainījies, daudzviet pārvērties džungļos. Būšu godīgs - man vecā karte jeb ''krievene'' patika daudz labāk. Nekā lieka tajā kartē un reljefs ļoti labi uztverams. Jaunā karte tik raiba, ļoti dominē zaļā krāsa, un izskatās ka pat reljefs ir mainījies, vai nu arī sazīmēti vairāk sīki ieloki, ieplaciņas un pauguriņi. Nezinu kā tiem kas skrēja šeit pirmo reizi, bet man bija pārāk daudz liekas informācijas kartē. Un ja jau esmu subjektīvs, tad ne visai patika distances plānojums. Ilgvars bija saplānojis pāris punktus nesmukākajās vietās (1-2, 7-8, 10-11), es būtu skaistāku plānojumu izvēlējies, izvairoties no džungļiem un vairāk palaidis pa balto mežu pie pilskalna un tālajā galā pie Zaķu ielas. Kā tad man gāja savā bērnības mežā? Negāja. Fiziski esmu bedrē un paskriet savā tempā joprojām nevaru. Tā kā distance nepārsteidza, tad 1. un 2. kp paņēmu ļoti prātīgi, uz 3. un 4. kp kartē ieskatījos minimāli, bet uz 5. kp 1 minūtes kļūda. Priesterkalns labi zināms, bet nenolasījās man tas ieloks terasē starp horizontālēm, tāpēc biju pa zemu un paskrēju garām punktam. Uz 6. kp atkal kartē varēju neskatīties, skaidrs ka punkts dziļajā Klievīša ieplakā, bet 7. un 8. kp ļoti nepatika. Tur tas mežs, rupji sakot, ir tā sadirsts, ka vienmēr negribīgi lienu iekšā tajos džungļos. Arī uz 9. kp varēja turpināt lauzties pa džungļiem, bet es izvēlējos godīgi apskriet apkārt. Tajā mikroieplakā vienmēr tiek likts punkts. Nu bet 10. un 11. kp es nebūtu vispār licis. Gribējās jau lai citi Latvijas orientieristi redz cik skaists mežs Smiltenē, bet šie abi punkti ritīgos Brantu džungļos. Te satiku ukraiņu draugu Vaļeru, kurš laikam bija sakļūdījies kaut kur, jo startēja 2 minūtes pirms manis. Man tas skriešanas ātrums nekāds, tāpēc uz 12. kp Valērijs aizskrēja vienkārši prom no manis. Uz 13. kp atkal etaps kur kartē nav jāskatās, tāpat kā 14. kp pāri dzērveņu purvam labi zināms. Uz 15. kp izmantoju iespēju apskatīt nākamo etapu, jo šādu etapu jau biju paredzējis. Tāpēc pāri zaļajam purvam uz 16. kp bez domāšanas apkārt pa taku. 17. kp tīrākā formalitāte, bet uz 18. kp ieberzos. Ir gan plusi, gan mīnusi tam, ka tik ļoti labi pārzini apvidu. Plus tāds, ka daudz kur varēju skriet, kartē neskatoties, jo jau zinu kur būs punkts. Bet mīnus tāds, ka daudz kur veicu pārāk lielus līkumus pa takām, jo zinu kas sagaidāms pa taisno. Uz 18. kp zināju, ka tā nogāze pa taisno ir galīgi neskrienama, tāpēc izvēlējos locīt apkārt pa stigu. Vismaz 1 minūte zaudēta, jo līkums bija pārāk liels. Tad jau labāk būtu skrējis caur purvu, ja gribēju izvairīties no tās nogāzes.
Pēdējais 19. kp pa taku uz pilskalna pļaviņu, kur finišs ir bijis neskaitāmiem Azimutiem, 8CBR kausiem un šķiet pāris Mazās Balvas arī te iepriekš jau ir notikušas. Kļūdās pazaudēju aptuveni 2 minūtes, pārējais laiks zaudēts tīri uz fizisko formu, tāpēc pieticīgā 10. vieta. Ar tik labām apvidus zināšanām, man šo distanci stabili būtu bijis jāveic vismaz 35 minūtēs, bet ko tur slēpt, es pāris vietās distancē pat gāju, jo vienkārši nevarēju paskriet. Nekas. Tāpēc jau nebūšu negatīvs. Prieks redzēt tik daudz orientieristus savās bērnības takās un liels paldies Azimutam, Aldim, Otāram, Ilgvaram un pārējiem par šiem orientēšanās svētkiem Smiltenē. Interesanti, ka M45 grupā šodien sanāca uzskrieties arī ar saviem jaunības dienu cīņu biedriem - Andri Lapiņu (Lapinenu), Jāni Matveju (Džoni), Raivi Grīviņu (Raikinu), Sandi Zuzānu (Blomes čali) un Jāni Butānu (Burkānu). Tik daudz atmiņu par šo mežu. Kā pirms 35 gadiem te sāku, tā joprojām turpinu orientēties!
.jpg)
.JPG)
.jpg)
